Viņam patīk bieži aizņemties un reti atdot. Viņa daudz apsola un maz izpilda. Viņa labvēlību bieži un savtīgi izmanto draugi. Situācijas atkārtojas, bet cilvēks nemainās. Vai ir gadījies sastapt šādus cilvēkus? Šādos un līdzīgos brīžos gribas pajautāt: „Kāpēc?” un dažkārt arī otru pamācīt, kā dzīvot. Tomēr daudz vieglāk ir mācīties pašam un saprast, kas notiek mums apkārt. Un varbūt nemaz nevajag mainīties un zaudēt savu individualitāti. Šajā sakarā viena fabula par to, vai ir viegli pretoties savai dabai, savām vēlmēm. Tu pats vari novērtēt, vai kādā brīdī esi varde vai skorpions…
Kādā siltā vasaras dienā, kad saule jau gatavojās rietēt un nakts dzīvnieki pameta savas slēptuves, skorpions devās kārtējās medībās. Tas zināja, ka vēlas atklāt jaunus medību laukus un doties tālāk nekā līdz šim. Galvenais šķērslis medību teritorijas paplašināšanai bija upe, kurai nevarēja pārkļūt pāri, jo skorpions nemācēja peldēt. Daudzus vakarus tas bija pavadījis, lūkojoties ūdenī un vērojot otru krastu, kurā gaida jaunas iespējas un piedzīvojumi. Skorpionā galvā griezās dažādas domas un varianti, kā pārkļūt pāri upei un nonākt jaunu iespēju zemē, jo otrā krastā zāle vienmēr šķiet zaļāka… Risinājums tika atrasts! Šajā liktenīgajā vakarā skorpions devās uz upes krastu pa sen iestaigāto taku. Upes krasts pats par sevi ne ar ko īpašu neizcēlās – daži nelieli nokaltuši krūmi un sausa zāle. Kā katru vakaru, krastā sēdēja varde un uzmanīgi vēroja apkārtni. Redzot, ka tai kāds tuvojas, varde jau gatavojās meklēt glābiņu ūdeni. Balss no tālienes uzsauca: „Pagaidi, mums ir jāparunā!” Varde palūkojās uz nācēju un atpazina tajā skorpionu. Varde stingrā balsī atbildēja: „Saki, ko vēlies, bet netuvojies man.” Skorpions zināja, ka tagad būs jāizmanto savas pārliecināšanas spējas. „Mana draudzene varde, tu zini, ka es neprotu peldēt, bet, lai es izdzīvotu, man jānokļūst otrā upes krastā, jo šeit nav ko medīt,” skorpions ieturēja taktisku pauzi un tad turpināja: “Tāpēc es pazemīgi lūdzu tevi, pārnest mani uz savas muguras pāri upei.” Sākumā vardei izbrīnā iepletās acis, bet tad tā mierīgi atbildēja: „Mēs visi šeit zinām tavu slavu un baidāmies no tevis. Ja es tev atļaušu uzkāpt savā mugurā, tu man iedzelsi un es nomiršu.” Skorpions vardes vārdos saklausīja loģiskus argumentus. Tomēr tas turpināja: „Es neesmu pašnāvnieks. Padomā, ja es tev iedzelšu, kamēr peldēsim, mēs abi noslīksim un kāda tad tam visam nozīme.” Varde mirkli paklusēja, lai to visu apdomātu. Pēdējā laikā tai ar draugiem nav veicies un ir vientuļi, apnicis vērot upi vienai pašai. Galu galā gribas izdarīt kādam labu, nevis tikai ēst mušas. Pēc pārdomu pauzes varde atbildēja: „Es piekrītu!”. Skorpionu šāda atbilde apmierināja, un tas tikai vēlreiz apliecināja tā pārliecināšanas spējas. Tas lēnām pietuvojās vardei, uzkāpa tai mugurā, un ceļojums uz jauniem medību laukiem varēja sākties. Pa ceļam abi apsprieda notikumus pie upes, kā kuram ir gājis, ko katrs ir redzēju un ko saticis, un, protams, ko apēdis. Vardei šādas sarunas ļoti patika un uzlaboja garastāvokli. Tā cerēja, ka ir ieguvusi jaunu draugu. Kad abi bija nonākuši upes vidū, varde savā mugurā pēkšņi sajuta asas sāpes. Vardes locekļi sāka strauji sastingt, un tā kopā ar skorpionu sāka slīkt. Viņa pēdējo reizi paskatījās uz skorpionu un skumjā balsī jautāja: „Kāpēc tu to izdarīji?” Skorpions mierīgā un nolemtības pilnā tonī noteica: „Piedod, varde, es esmu skorpions, un tāda ir mana daba, es tai nespēju pretoties…” Un tie abi noslīka.
Jāsaka, ka šai fabulai ir daudz variantu un katrs to pasniedz un uzraksta savādāk, taču pamatideja nemainās. Tāpat arī katrs no mums to uztver savādāk:, cits redz vienkārši īsu stāstu, vēl kāds – cilvēku raksturus, bet ir arī tādi, kas pat saskata valstu politiskas attiecības.
Saistītie raksti:
Tavs komentārs: